Ģeoinženieri cenšas rast veidus, kā sargāt strauji kūstošos ledājus

Zināmais nezināmajā

Krīzes brīžos visi risinājumi ir derīgi - tā varētu teikt ģeoinženieri, kuri šobrīd cenšas rast veidus, kā sargāt kūstošos ledājus, piemēram, sūknējot ūdeni no okeāna uz ledus masas virsmas, cerot tādejādi padarīt ledus slāni biezāku. To, ka ledāji kūst strauji - zinām, to, ka nespējam operatīvi samazināt emisijas un palēlināt klimata pārmaiņas - zinām, bet, vai inovatīvas tehnoloģijas būs tās, kas varēs glābt ledus masu zemeslodes vēsākajos reģionos? Vai šādi centieni ir produktīvi un vai mēs varam izglābt planētas "ledusskapi"? Šķiet, ka ir grūti atrast otru tādu ekosistēmu, kuru klimata pārmaiņas skartu tikt masīvi kā Arktiku un Antarktīdu. Lai arī šie abi aukstie apgabali atrodas tālu no mums, bez tiem nav iedomājams klimats, kādu pazīstam uz mūsu planētas. Zinātnieki meklē veidus, kā apturēt šo straujo kušanu, jo skaidrs, ka ar emisiju samazināšanu cilvēcei īpaši labi neveicas. Vai ir iespējams atjaunot grandiozos ledus masīvus Zemes polos, raidījumā Zināmais nezinājamā vērtē ģeologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Kristaps Lamsters un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna. Pētījumi rāda, ka ledāji kūst strauji. Vidēji zūd ap vienu procentu gadā no kopējas masas un tas neko labu tas neliecina. "Viens, ir sevišķi vietās, kur šobrīd straujāk kūst, tie ir Andi, Alpi, Islandē, Himalajos, tas nozīmē ūdensapgādi cilvēkiem, pilsētām, veseliem reģioniem, valstīm, kas ir potenciāli apdraudēti līdz ar šo resursu izsīkšanu," norāda Andris Vīksna. "Otrs ir, protams, vidējā ūdens līmeņa celšanās visā pasaulē, kas notiek lēnām, bet neatvairāmi savā ziņā. Un izmaiņas jau šobrīd notiek diezgan intensīvi. Ja mēs skatāmies līdz gadsimta beigām, tad tas ir pozitīvākajā gadījumā 30 - 40 centimetru līdz metram. Līdz gadsimta beigām pieaugs. Tas nozīmē, ka miljards cilvēku kopumā pasaulē ir tieši vai netieši apdraudēti dēļ tā, ka ceļas arī ūdenslīmenis." Kā to izjutīsim Latvijā? "Arī Baltijas jūra ir savienota ar okeāniem. Arī, protams, mums ir gaidāma ūdens līmeņa paaugstināšanās, un pēc atbilstoši dažādiem pesimistiskākajiem līdz optimistiskākajiem scenārijiem, vienalga tie 30 - 60 centimetri pieauguma līdz gadsimta beigām. Ar to ir jārēķinās. Sevišķi tas pieaugums varētu intensificēties no gadsimta vidus vairāk," norāda Andris Vīksna. "Un otrs, protams, tas nes līdzi arī krasta erozijas procesus: piekraste tiek noskalota un vēl papildus ar vētrām vēl intensīvāk kaut kur process notiek. Attiecīgi Latvijas gadījumā tie ir vidēji 30 - 40 metri, protams, ne visur vienādi, kaut kur pieaug akumulācija, bet kopumā dominē erozijas procesi. Apmēram 30 - 40 metri pēc šī brīža prognozēm tiktu noskaloti no Latvijas teritorijas. Te, protams, ir īpaša uzmanība jāpievērš Rīgas aglomerācijai, kas ir ļoti zema. Jau šobrīd jūras ūdens ienāk līdz pat Jelgavai atsevišķās situācijās. Ūdens līmenim ceļoties, ir pat daži nākotnes scenāriji, kur ir pavisam drūmās krāsās iezīmēts, ka Latvija ir tā kā sadalīta divās daļās, kas ir Kurzeme, un principā šeit līdz pat Lietuvas robežai ir jau ūdens no Baltijas jūras." Lai to nepiedzīvotu, zinātnieki izstrādā dažādus modeļus, kā iejaukties, lai stabilizētu ledājus. Pagaidām gan van zināms, vai šīs metodes strādātu, var būt arī pretējais efekts, atzīst Kristaps Lamsters. "Ir skaidrs, ka par to ir jādomā un kaut kas ir jāsāk darīt, jo mēs faktiski runājam par to, ka, iespējams, jau kaut kāds pagrieziena punkts ir sasniegts, īpaši domājot par Antarktiku. Pēc šī pagrieziena punkta faktiski ir gaidāmi diezgan strauji ledāju masas zudumi, atpakaļceļa nav, un, lai ko mēs darītu, mēģinot samazināt emisijas, tas nemainīs absolūti neko, jo šis pagrieziena punkts ir sasniegts un ledājs sāk strauji atkāpties. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir šo atkāpšanos samazināt, fiziski iejaucoties," atzšit Kristaps Lamsters. Čehu diplomāts iepazīstina ar savas zemes polārpētnieku un stāsta par paša piedzīvoto, ar slēpēm šķērsojot Grenlandi Pagājušajā nedēļā Rīgā notika čehu izcelsmes polārpētnieka Jūliusa Paijera (Julius Payer) gravīru reprodukciju izstādes atklāšana, kā arī diplomāta, tulkotāja un ceļotāja Zdeņeka Ličkas (Zdeněk Lyčka) lekcija par Jūliusu Paijeru un viņa ekspedīcijām uz Ziemeļpolu. Tā bijusi kā satikšanās ar divām personībām vienlaikus - no vienas puses, iespēja iepazīt zinātnē nepelnīti piemirsto Jūliusu Paijeru, un, no otras puses, uzzināt par Zdeņekas Ličkas piedzīvojumiem, ar slēpēm šķērsojot Grenlandi. Ne katru dienu rodas iespēja klātienē satikt cilvēkus, kuri devušies polārās ekspedīcijās, pakļāvuši dzīvību briesmām, atgriezušies, lai ar savu spēku un entuziasmu iedvesmotu citus. 1. oktobra pēcpusdienā viena šāda cilvēka stāstu ikvienam interesentam bija iespēja dzirdēt Latvijas Universitātes Dabas mājā. Precīzāk būtu teikt, ka tā bija tikšanās ar divām personībām vienlaikus. Universitātē viesojās čehu diplomāts, tulkotājs un ceļotājs Zdeņeks Lička. Viņš bijis Čehijas vēstnieks Dānijā, joprojām strādā Čehijas Republikas Ārlietu ministrijā, bet viņa biogrāfija glabā vēl citus aizraujošus notikumus, tostarp ekspedīciju ar slēpēm pāri Grenlandei. Taču iemesls, kāpēc Lička viesojies Latvijā, ir saistīts ar viņa misijas darbu - popularizēt čehu izcelsmes polārpētnieka Jūliusa Paijera vārdu, atklāt viņa gravīru reprodukciju izstādi un sniegt lekciju par Paijera dzīvi un nopelniem zinātnē. Kad Lička mūs izvedis nelielā pastaigā pa izstādi un iepazīstinājis ar Paijeru, ir iespēja ar diplomātu aprunāties atsevišķi un vēlreiz izcelt nozīmīgākos Paijera dzīves faktus. Jūliuss Paijers dzimis 1841. gadā Teplicē, Čehijā, kas atrodas tuvu mūsdienu Vācijas robežai, bijis Austroungārijas virsnieks. Viņa militāro karjeru raksturo, piemēram, tāds fakts, ka viņš piedalījies asiņainajā Solferīno kaujā 1859. gadā - pēdējā lielākajā kaujā pasaules vēsturē, kurā visas armijas bija pakļautas savu monarhu personīgajai vadībai un kuras rezultātā radās Sarkanā Krusta kustība, palīdzot karā ievainotajiem. Ņemot vērā Paijera darbību armijā, Zdeņekam Ličkam jautāju, kā tad Paijers pievērsies polārpētniecībai. Vai tā bija vienkārši kaislība?