Mūsu publiskā vēsture ir atsevišķi projekti. Saruna ar vēsturnieku Jāni Šiliņu

Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Jāni Šiliņu par to, vai un kā pētīt Krieviju un Krievijas impēriskuma vēsturi šobrīd, par latviešu vēsturisko kreisumu un mūsdienām, kā arī vēstures cikliskuma ideju un Latvijas vēstures stāsta popularizēšanu pasaulē. Kamēr Krievijas propaganda turpina iekļaut Baltijas un Latvijas vēsturi savos hibrīdkara naratīvos, atvērts ir jautājums, kādu naratīvu par savu vēsturi mēs veidojām paši vai kā mēs zinām to, kas notiek Krievijā, un kā to izpētīt? Par to šoreiz saruna ar vēsturnieku Jāni Šiliņu. Kāda ir tava attieksme pret tādu samērā populāra ideju un kura arī pēdējos 2-3 gados arvien biežāk ir parādījusies, par vēstures cikliskumu? Jānis Šiliņš: Vēstures filozofijā tā ir viena no populārām pieejām, kā skaidrot makrosociālos procesus pagātnē, ka notiek atkārtošanās. Es šim jautājumam pieeju vairāk skeptiski, bet, protams, pagātnē var redzēt kaut kādas līdzības ar mūsdienu procesiem, bet tā nav laba ziņa mums. Tāpēc ka es tur vairāk saskatu tādu individuālu psiholoģisko momentu: ja tu pamani, ka tu visu laiku dari vienas tās pašas kļūdas, tad, iespējams, tev jāiet pie terapeita. Ja tu visu laiku appreci kādus alkoholiķus... Tu domā, ka no kļūdām mēs mācāmies? Jānis Šiliņš: Es nedomāju, ka mēs mācāmies. Ir kaut kādi faktori vēsturē, kas mūs virza noteiktās sliedēs, noteiktā vagā. Un bieži vien, ja tu nezini savu pagātni, tu nemaz nevari pamanīt, ka esi atkal iebraucis tajā grāvī, kur jau tava iepriekšējā paaudze, aiziepriekšējā, un tu nemaz nezini tos faktorus, kas tevi tur aizved. Populārajā vēstures literatūrā, kas ir vairāk kā beletristika, ļoti bieži mēģina salīdzināt lietas, kuras notiek vienlaikus. Ja mēs paņemtu šobrīd, tad Putina tā saucamā inaugurācija, Ķīnas prezidents dodas uz Eiropu, tiekas ar Makronu, Vācijas kanclers Šolcs apmeklē Baltijas valstis, vai mēs varam no kaut kāda nākotnes aspekta aplūkot šo kā vēsturisku laika sprīdi? Jānis Šiliņš: Nākotnes vēsture tiek rakstīta šodien. To, vai tie tiešām būs vēsturiski notikumi, droši vien pateiks nākamās paaudzes. Tāpēc ir vēsturnieki vai politiķi, citi aktori, vai mākslinieki, kuri izvēlas kaut kādu noteiktu vēsturisko notikumu, atsevišķus faktus vai notikumus vai personas, kuri pasaka - jā, tas cilvēks ir bijis nozīmīgs vai svarīgs. Piemēram, nākotnē varbūt cilvēki brīnīsies, kāpēc mēs Napaleonu tā izcēluši, lai gan viņš tik daudzus cilvēkus ir nogalinājis. Kāpēc mēs neesam uzskatījuši par vēsturiski nozīmīgākām personām cilvēkus, kas, piemēram, ļoti daudz dzīvību ir izglābuši, kādi ārsti vai zinātnieki? Tas būs nākotnes paaudzes jautājums, vai viņiem tiešām tas liksies svarīgi, ka Sjī Dziņpins tikās ar Makronu vai Putinam bija inaugurācija. Tas ir mums varbūt šobrīd liekas svarīgi, jo mums ir noslēpums, par ko viņi tur runā. Varbūt pēc tam vēsturnieki paskatīsies arhīva dokumentos un redzēs, ka tur bija varbūt pilnīgi kaut kādas bezjēdzīgas sarunas, nenozīmīgas. Nesen žurnālā "Domuzīme" bija diskusija par to, kā mēs reaģējam uz šiem Krievijas naratīviem. Tur cita starpā juristes Inetas Ziemeles apgalvojums, ka lielā mērā mēs vēl aizvien dzīvojam ar tādiem uzspiestiem vēstures naratīviem, un tie ir gan krievos, gan latviešos, un vairāk pat viņa teica, ka tie ir ieprogrammēti tādā latviešu pašizpratnē. Krievijas informācijas kara naratīvi ļoti bieži mēģina pierakstīt un ierakstīt dažādos kontekstos Latviju un Baltiju kā piederīgu Krievijas vēsturiskajai telpai, un tas šobrīd rada diezgan lielus apdraudējuma riskus, ka mēs par šiem saviem naratīviem skaļi nerunājam. Jānis Šiliņš: Labā ziņa ir tāda, ka Krievijā ļoti vāji pēta Baltijas valstis. Manuprāt, tā viņu īstenotā propaganda, kas tiek īstenota caur šiem vēstures naratīviem, ka tā nav īpaši efektīva. Ja tu esi pietiekami izglītots cilvēks, kurš daudz maz interesējas par vēsturi, tad viņa tevi īsti neskar. Efektīva būtu tad, jaja varētu ietekmēt mūsu akadēmisko vidi. No otras puses, protams, no mūsu puse raugoties, mums ir ļoti daudz problēmu. Pirmkārt, vēstures zinātne ir tur, kur viņa ir, tāpat kā gandrīz visa Latvijas zinātne, ka tā disproporcija starp to, cik Eiropā ir zinātnieku un cik Latvijā, man liekas, ka vēsturnieku vēl ir stipri vien mazāk. It sevišķi ņemot vērā mūsu šī brīža apstākļus, vēstures aktualitāti, mūsu vēstures bagāto materiālu, vēsturnieku ir ļoti maz. Valsts kaut kādas vēstures politikas, manuprāt, nav. Mūsu publiskā vēsture ir atsevišķi projekti, un daudzi projekti ir ļoti pozitīvi, interesanti un populāri. Mēs, vēsturnieki, arī daudz sadarbojamies dažādiem medijiem, arī šī saruna, dažādi projekti televīzijā un dokumentālās filmas, grāmatas. Un mēs vienmēr redzam, ka tie ir ļoti lasīti, ļoti skatīti projekti. Cilvēkus ļoti interesē vēsture. Bet nav publiskās vēstures sfēra sakārtota, nav kaut kādu skaidru noteikumu. Protams, mēs esam runājuši savā starpā, cik ļoti valstij būtu jāseko līdzi, kā viņas piešķirtā nauda tiek tērēta publiskās vēstures produktos. Piemēram, ja valsts piešķir naudu dokumentālajai filmai, vai viņai ir jāseko līdzi, kas tajā dokumentālā filmā īsti tiek teikts? Mums ir daudz dažādi piemēri, es varbūt nesaukšu nevienu vārdā, bet vienā no nesenajām dokumentālām filmām bija skaidri redzams, ka tiek atkārtota vienkārši padomju Staļina laika propagandas klišeja, tāpēc ka cilvēki nav iedziļinājušies Ziemas kara norisēs, ka jāatbīda robeža no Ļeņingradas, tāpēc Padomju Savienība uzbruka Somijai. Vai vēl bija 2017. gadā viena filma, ko es ļoti labi atceros, dokumentālā filma, kur režisors, tā kā viņam vajadzēja sarkanbaltsarkanos karogus vēsturiskā fotogrāfijā, viņš nevis paņēma vēsturisku fotogrāfiju, mēs zinām, ka ir tādas vēsturiskās fotogrāfijas, kur ir sarkanbaltsarkanie karogi 1917. Gadā. Viņš vienkārši paņēma vienu no 1917. gada 1. maija mītiņa un sarkanos karogus pārkrāsoja sarkanbaltsarkanus. Tā ir vēl vēstures falsifikācija. Manuprāt, vajadzētu būt kaut kādiem mehānismiem, kas seko līdzi no valstiskā viedokļa, ja kāds tiešām grib vēsturi izmantot kaut kādos informācijas karos, tad šādus ieročus var pēc tam pret tevi pašu vērst. Jānis Šiliņš ir Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva Dokumentu pieejamības un popularizēšanas nodaļas vadošais pētnieks, Vidzemes augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta pētnieks, kā arī Latvijas vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības valdes loceklis. Savu doktora disertāciju 2012. gadā Jānis Siliņš ieguva, aizstāvot darbu par tēmu Padomju Latvijas militārā un politiskā attīstība laika posmā no 1918. gada decembra līdz 1919. gada jūnijam.